Aivara Freimaņa un Ivara Selecka radošās sadarbības otrā filma, kas neizskaistināti atklāja jauniešu darbu laukos, sacēla skandālu un tika „novietota plauktā”. Vēstījumā par Tukuma rajona komjauniešu klasi, kura devusies stādāt uz atpalikušu kolhozu "Amula", autori atspoguļo dzīves realitāti un uzskatu, ka jaunatnei nav nepieciešama aizbildniecība un sīkumaina sekošana instrukcijām. Kā vēsta filmas teksts: "Aug spēks, kas dzīves ķēdei spēj atrast daudz svarīgākus posmus bez konsultācijām, bez direktīvām." Realitāte tā laika ideoloģijas apstākļos tiek uzskatīta par padomju dzīves nomelnošanu un filma atzīta par idejiski kaitīgu.